Pasaka par gārni ačgārni

Pļavās, ūdeņos, laukos un mežos jau ilgu laiku valdīja miers un saticība, nekādu negadījumu, noziegumu vai pārkāpumu. Tiesnešus dzīvniekiem nevajadzēja, jo kārtību uzraudzīja cienītais un mīlētais inspektors gārnis. Lai gan savējie viņu jokojot dēvēja par ačgārni, tam nebija nekāda sakara ar inspektora darbu. Savus pienākumus viņš veica nevainojami un lietas izsprieda taisnīgi.

Kādu dienu pēc ilgstoša klusuma inspektora ausis sasniedza ziņa par kādu negadījumu, bet varbūt pat noziegumu – vistu kūtī bija pazudušas divas vistas. Pārējās klukstes un citi kaimiņi sacēla lielu traci un notikušajā bez jel kādiem pierādījumiem vainoja lapsu.

Nebija ilgi jāgaida, līdz pie inspektora gārņa atsteidzās pati rudaste. „Tas vairs nav izturams!” sūdzējās lapsa. „Atliek tik kādai vistai nomaldīties, un uzreiz tieku vainota es! Gailis savas kundzes nevar pieskatīt, un atkal es esmu vainīga! Nu kas tā par dzīvi! Pat negantās lapsenes ir iesaukuši manā vārdā, bet kāda, sakiet, man gar viņām ir darīšana?! Turpmāk būšu „labsa”, bet lapsenes lai tiek dēvētas savā otrajā vārdā – par spindzelēm!”

„Labi, lapsiņ, lai notiek pēc tava prāta, bet, ja kādam pārestību nodarīsi, sauksim tevi atkal par lapsu,” izlēma inspektors, nemaz nenojauzdams, kādam jezgu maisam nu bija gals vaļā.

Nē, lapsenēm nekādu iebildumu nebija, bet nepagāja ne pāris dienu, līdz pie inspektora klukstēdamas ieradās vistas – tās pašas, kas iepriekš bija aizmaldījušās prom no sētas, bet pret vakaru atradušās. Gārnis jau nodomāja, ka gaiļa kundzes nāk skaidroties savas pazušanas sakarā, bet nē – vistas bija padzirdējušas par spriedumu lapsas lietā un steidzās dalīties pašas savās bēdās.

„Kādas tiesības ir kaut kādām dzeltenām sēnēm saukties par gailenēm?! Kāds viņām sakars ar gaili?! Mēs esam gaiļa sievas un turpmāk būsim gailenes, bet dzeltenās sēnes lai ņem citu vārdu!” savu lietu klāstīja vistas.

Gārnis par to bija ne pa jokam izbrīnīts, tomēr lēma par labu vistām un pārdēvēja tās visos dokumentos un putnu laulības apliecībās par gailenēm. Bet ar sēnēm tika norunāts, ka tās turpmāk tiks sauktas par zeltcepurēm.

Ritēja laiks, un jau drīz pie gārņa, savus nagus klabinādams, iesoļoja āzis. „Dzīvnieki runā, ka vistām laulības apliecības izlabotas. Ai, gārni, lūdzu, palīdzi arī man! Grūti laiki pienākuši – neviens mani darbā nepieņem, domā, ka es te kāds auša vai jokdaris. Ne es kādu āzēju, ne arī lēkāju pa pļavām kā sienāzis! Kādēļ man ar šādu palamu pa pasauli jāstaigā?! Gribu pāriet sievas vārdā un turpmāk saukties par kazi.”

„Labs ir,” noteica gārnis, un veica nepieciešamos labojumus, bet ar to vēl nebija gana. Pār pļavām, ūdeņiem, laukiem un mežiem pārvilkās tumši lietus mākoņi. Sacēlās vējš, nogranda pērkons un sāka zibināt zibens. Runāt ar gārni bija ieradies negaiss ar lietu.

„Arī man ir savs lūgums,” nodārdēja negaiss. „Jau gadu tūkstošiem strādāju lietus sviedros, lai dzīvajām radībām nestu svaigu gaisu, bet ko saņemu pretī par pateicību? Viņi sauc mani par negaisu! Vai sauli kāds sauc par negaismu un lietu par neūdeni? Šāda netaisnība ilgāk vairs nav paciešama! Zinu, ka tu esi taisnīgs lēmējs. Lūdzu, pārdēvē mani par svaigradi!”

„Man iebildumu nav, bet vai brālim lietum arī ir kas sakāms šajā lietā?” jautāja inspektors.

„Es piekrītu iepriekš teiktajam, bet nāku arī pats ar savu sāpi,” klusi šņukstēdams, iesāka lietus. „Tiklīdz tuvojos zemei, cilvēki izpleš man pretim lietussargus. Lietussargus?! Vai kāds mani ar tiem sargā? Neviens mani nesargā! Sacēluši akmens mājas, tērauda tiltus, un asfalta ceļus, bet man taču sāp! Kā man gribētos piezemēties mīkstā augsnē, purvos un ūdeņos, bet kas tev to dos! Man sāp, bet viņi tik meklē lietussargus,” jau raudādams smagas asaru lāses, žēlojās lietus.

„Neskumsti, draugs! Sauksim tos par lietusspieķiem. Bet vai saulei nav līdzīgu iebildumu par saulessargiem?” domīgi noteica gārnis.

Nē, saulei iebildumu nebija. Tai šķita, ka viss ar saules vārdu saistītais tiek saukts viņai par godu: ne tikai saulessargi un saulesbrilles, bet arī saulespuķes, saulpurenes, saulrozītes, saulkrēsliņi, saulrieteņi un pat sēnes saulsardzenes. Un ar to saulei nebija gana – viņa bez kavēšanās būtu piekritusi, ja saulaini dzeltenās gailenes tiktu pārdēvētas par saulcepurēm, nevis zeltcepurēm, kā iepriekš tika nospriests.

Nē, sēnes inspektors vairs traucēt nevēlējās, bet drīz jau bija jauna lieta lemjama. Pēc bagātīgā lietus visi ceļi un takas bija vai nosēti ar sliekām, un visizmirkušākā un izmisušākā no tām bija aizkļuvusi līdz gārnim pēc palīdzības.

„Ai, gārni, gārni! Es jūtos tik nelaimīga un lieka!” gauži vaimanādama, žēlojās slieka. „Ja es tiktu pie skaistāka vārda, es noteikti justos labāk! Kāpēc mazo punktaino vabolīti mīļi dēvē par mārīti, nevis māru, bet mani nevar saukt par slieciņu? Es arī esmu maza un daru labu darbu – irdinu zemi, lai augu saknēm piekļūtu gaiss. Neesmu jau nekāda čūska, kas būtu pelnījusi nepatīkamu vārdu!” joprojām asaras birdinādama, šņukstēja slieka.


Gārnim arī šeit nebija nekas iebilstams, un šķita, ka inspektora pārraudzītajā zemē beidzot būs iestājies miers, līdz kādu dienu pa pusaizaugušajām dzelzceļa sliedēm gārņa mājvietai lielā ātrumā tuvojās vilciens un, strauji nobremzējis, vēl elsdams dūmus, izsaucās: „Beidzot esmu saticis kādu, kas lemj taisnīgu tiesu! Auto tiesā mani neviens neuzklausa, bet mums, vilcieniem, savas tiesas nav. Turpmāk gribu saukties par superčuku! Kas es par vilcienu! Vai esmu tik vienkāršs, ka mani var uzzīmēt ar vienu rokas vilcienu?! Nē!” dusmu mutuļus laizdams, taurēja vilciens.

„Nē, tam reiz ir jāpieliek punkts!” apņēmās gārnis. „Tas viss ir aizgājis daudz par tālu! Par transporta līdzekļiem lemt es nevaru. Nepietiek ar vietējiem lūgumiem: kas būs, ja pie manis ieradīsies dzīvnieki no tālām zemēm?! Pingvīni sūdzēsies, ka nespēlē pingpongu, ziloņi, ka nav nemaz zili, papagaiļi – nav gaiļi, bet nīlzirgi un valzirgi – zirgi! Nē, tas vienreiz ir jāizbeidz! Vai es kādreiz sūdzos, ka mani sauc par ačgārni? Nē! Mani pazīst pēc maniem darbiem, un es joprojām būtu tas pats putns pat, ja mani sauktu par lakstīgalu!”

No tās dienas pļavu, ūdeņu, lauku un mežu iemītniekiem vārdi vairs netika mainīti. Visi iemācījās sadzīvot ar sevi un savā starpā un dzīvoja laimīgi, jo izrādījās, ka tas nemaz nav tik grūti, un pasaule nemaz nav tik ačgārna, kā izklausās.

Pasaka par ezi un gliemezi

Kādā mežmalā, senu koku paēnā, dzīvoja divi nešķirami draugi – ezis un gliemezis. Ezītis bija liels miera mika un labsirdis un tādēļ ļoti labi ieredzēts pārējo meža iemītnieku vidū. Atšķirībā no saviem ciltsbrāļiem viņš gliemežus neaizskāra, jo uzskatīja tos par ežu dvēseļu radiniekiem.

Ezīša draugs bija neviens cits kā margainais vārpstiņjgliemezis, kurš, neskatoties uz savu smalko un reto vārdu, bija pavisam vienkāršs, laipns un sirsnīgs.

Abi brālīši ik vakaru pavadīja norunātā vietā mežmalā - gliemezis draugam stāstīja, kas jauns atgadījies, kamēr ezītis gulējis diendusu, bet ezītis aizrautīgi vēstīja par naktīs notiekošo.

Tā ritēja vakars pēc vakara, līdz kādu reizi ezītis pēc dienas miega gliemezi savā tuvumā nesastapa. „Kā tas var būt? Kas gan ir atgadījies?” nemierīgi pukšķēdams, šurpu turpu tipināja ezītis.

Pagāja viena stunda, otra, jau krēsloja un iestājās nakts, bet gliemeža kā nebija, tā nebija. „Kā tas var būt? Nē, tas nevar būt! Nekur tālu taču viņš nevarēja būt aizmaldījies?” satraukti noteica ezītis un, nezinādams, ko tādā bezizejā darīt, steigšus devās pie sikspārņa, kurš vienīgais no kaimiņiem bija sastopams tik vēlā stundā.

„Sikspārnīt, sikspārnīt! Vai neesi manījis manu draugu gliemezi?” ietraucies sikspārņa tumšajā un drēgnajā miteklī, vēl neatvilcis elpu, jautāja ezītis.

„Tu jau zini, brāli ezi, – es tikai kukaiņus ķeru, pa zemi gliemežus nemeklēju,” sikspārnis, šurpu turpu lidinādamies, atgādināja. „Es saprotu tavu satraukumu, jo pats ar to esmu pārņemts vai ik brīdi, lai gan patiesībā alkstu mieru. Bet uzklausi mani – atgulies un smelies spēkus, lai meklētu savu draugu dienas gaismā. Mūsu kūma lācis tev varētu dot padomu,” mierinādams ieteica sikspārnis un ar saviem nemaz ne tik sīkajiem spārniem nošvīkstināja atvadas ezītim.

Nākošajā rītā, saulei lecot, ezītis tipināja pie sava krusttēva lāča, kuram dziļāk mežā piederēja veikals. Lai cik dīvaina šāda radniecība no malas neizskatītos, gan sikspārņi, gan arī lāči un eži gada aukstākos mēnešus pavadīja saldā miegā, un tas viņu ģimenes vienoja.

Lācis, krietni vecāks un pieredzējušāks būdams, ziemas miegu bija gulējis jau ne reizi vien un katru pavasari modās ar jaunām lāča preču un pakalpojumu idejām. Pēdējie no tiem gan, lācim nesaprotamu iemeslu dēļ, nebija pārāk pieprasīti.

Šogad pinkainais tirgotājs bija nolēmis veikalā pārdot ziemas cimdus – ķepaiņus. „Cilvēkiem ir pirkstaiņi un dūraiņi, un kādēļ gan lai lapsām, vilkiem un citiem meža zvēriem nebūtu ķepaiņi?” ieraudzījis ezīti ienākam veikalā, tēvocis lācis, padevis labdienu, noteica.

Lācim pašam tādus cimdus nevajadzēja – viņš ziemā gulēja, ķepu mutē ielicis. Arī eži miegu gulēja bez cimdiem. Tomēr, būdams kārtīgs veikalnieks, lācis kala lielus plānus: „Brieži, aļņi un stirnas vēl ir neapgūts tirgus. Viņiem nav ķepu, bet mēs varētu piedāvāt segas un galvassegas. Un zaķiem derētu zaķbikses – lai ausis siltas.”

Vēl pekaiņa veikalā varēja iegādāties dabīgās krāsvielas no meža ogām. „Tās meža iemītnieki var izmantot, lai krāsotu pogas, sprogas, zīmogus, logus un karogus,” aizrautīgi skaidroja krusttēvs lācis. „Zilo krāsu eksportējam uz Āfriku un Indiju. Tā ļoti patīk ziloņiem. Un ja segas un galvassegas patiks zirgiem, sūtīsim tās arī uz Āfriku nīlzirgiem,” viņš lepni noteica.

„Lācīt, bet vai nezini, kur lai meklēju savu draugu gliemezi?” valdot klusus smieklus, jautāja ezītis.

„Neesmu gliemežus savā veikalā redzējis. Bet tas varbūt tādēļ, ka strādāju tikai trīs gadalaikus gadā. Varbūt zaķis zinās teikt. Viņa veikals ir atvērts cauru gadu,” pekainis atbildēja.

„Ko zaķis savā veikalā pārdod?” apjautājās ezītis.

„Dārzeņus un koku mizas. Bet viņš mums tāds jocīgs – visu pārdod burkās, pat burkānus,” pavīpsnāja  lācis. „Varbūt viņam makā ir makaroni?!” pinkainais krusttēvs pie sevis vēl nosmēja un atvadījās.

Nonācis garauša veikalā, ezītis uz mirkli sastinga. Zaķis bija ļoti aizņemts un, pircējus nemaz neievērojot, nemierīgi skraidīja apkārt, kārtodams burkas, zibinādams zobus un kustinādams savas ausis kā zobenus.

Ezītis vēl brīdi pakavējās uz veikala sliekšņa, bet tad, sabozis savu aso kažociņu un saņēmies drosmi, uzrunāja straujo pārdevēju: „Vai, zaķīt! Tu skrien kā vējš! Vai kas atgadījies?”

„Nav laika, nav laika,” apkārt cilpodams, atcirta zaķis.

„Zaķīt! Vai tu neesi redzējis manu draugu gliemezīti?” tomēr uzdrošinājās prasīt ezītis.

„Nav laika, nav laika. Es neko nezinu ne par ežiem, ne gliemežiem, ne arī āžiem un sienāžiem,” attrauca garausis, uz ezīti nemaz nepaskatījies. „Varbūt pajautā saulei. Atkal spīd caur logu, burkas karsēdama. Mani burkāni, mani burkāni! Kas tādus sažuvušus burkānus pirks,” vaimanāja zaķis, kamēr ezītis pa to laiku klusām izslīdēja no veikala, uzvilka līdzpaņemtās saulesbrilles un devās runāt ar sauli.

„Saulīt, saulīt! Vai tu nevarētu palīdzēt atrast manu draugu gliemezīti?” actiņas samiedzis, jautāja ezītis.

„Mazais! Vai tad tu nezini, ka man pasaule jāsilda? Tāpēc jau to sauc par pasauli, nevis pamēnesi, pazvagzni vai pamākoni, arī pazibeni ne. Tā ir liela atbildība! Man nav laika apkārt skatīties – es eju savu ceļu un sildu. Pajautā mākonim. Viņš ir mazāk aizņemts un zina visu,” steidzīgi atbildēja saule.

„Paldies, saulīt!” pateicās ezītis un vērsās pie mākoņa, kas bija turpat blakus. „Mākonīt, mākonīt! Vai tu, lūdzu, nevarētu palīdzēt atrast manu draugu gliemezīti? Saule teica, ka tu visu zinot!” jau cerīgāk jautāja ezītis.

„Nu ja – visu zinu un māku. Tāpēc jau mani sauc par mākoni. Esmu augšā gan dienu, gan nakti, un tas var būt diezgan nomācoši, tādēļ dažreiz uz laiku aizslīdu prom, bet neko garām nepalaižu. Vējš un putni man daudz ko pastāsta. Lidmašīnas gan nerunīgas – traucas tik savu ceļu ātrāk par sauli un mākoņiem.”

„Mākonīt, bet vai nezini, kur meklējams mans labākais draugs?” atkārtoti taujāja ezītis.

„Vakar redzēju visu gliemeža ģimeni. Sekoju līdzi, kamēr nozuda zem lapām. Varbūt vējš vai putni zina ko vairāk. Pat zvirbulis varētu tev ko pastāstīt. Es ar zvirbuli maz runāju, viņš vairāk pa zemi rušinās, nav nekāds lielais lidotājs. Varbūt būs tavu draugu redzējis,” atbildēja mākonis un atvadījies slīdēja tālāk.

Turpat netālu, mežmalā, ceļa putekļos mazgājās zvirbulis. „Piedod, ka tevi traucēju,” sirsnīgi uzsāka sarunu ezītis. „Meklēju savu draugu gliemezi. Vai neesi viņu redzējis? Mākonis stāstīja, ka visa gliemežu ģimene esot nozudusi zem lapām,” viņš piebilda.

„Gliemeži. Hmm, bet vai ziepju burbuļus esi redzējis?” jautāja zvirbulis. „Kaimiņu bērni tos laida gaisā visu šo dienu. Tik skaisti un krāsaini vizēja saulē. Vai zini, kādēļ mēs, zvirbuļi, ziemā nedodamies uz siltajām zemēm?” jautāja zvirbulis. „Lai redzētu, kā ziepju burbuļi izskatās ziemā! Es pats to vēl neesmu redzējis, jo šī man ir pirmā vasara, bet radi stāsta, ka tas esot neaizmirstams skats – ziepju burbuļi kā pērlītes sniegā!”

„Es gan biju domājis, ka jūs un zīlītes nelidojat prom, jo jums ir īsi spārni,” neko ļaunu nedomādams, ieminējās ezītis.

„Īsi spārni? Kas tev to teica? Vai tik ne sīkspārnis sikspārnis?” aizvainots atcirta zvirbulis, bet, ātri nomierinājies, piebilda: „Ej labāk runāt ar vēju. Viņš visas lapas izkustina, gan būs tavu draugu redzējis.” „Arī zīlītes tev varētu kaut ko izzīlēt, un baložiem ir laba oža, bet pupuķis tev varētu pastāstīt par puķēm...” pie sevis vēl noteica zvirbulis, bet ezītis, klusi pukšķinādams, jau bija gabalā.

Sajutis vēja pūsmu, ezītis pacēla galvu un jautāja: „Vējiņ, vējiņ! Vai tu nevarētu palīdzēt atrast manu draugu gliemezīti?”

„Brīnos, ka tu kavējies un vērsies pie pārdevējiem, pirms runāji ar vēju. Es taču esmu savējais, no manis nav ko bīties. Esmu bijis visos kaktos, arī pie kaktusiem, un visos mežos, arī tajos, kur dzīvo eži un gliemeži,” novilka vējš.

„Piedod, vējiņ. Bet teic, kur ir mans labākais draugs?” cerībā actiņas iepletis, jautāja ezītis.

„Piedod man, ezīti!” noelsa vējš. „Vakar, kamēr gulēji diendusu, biju aizkavējies kādās mājās, kur biju izsaukts darbā par caurvēju. Karstajā laikā gaiss bija sastāvējies, centos, cik spēju, bet nepaspēju ierasties mežmalā, kur negaidīti viesojās mans brālēns viesulis. Viņam patīk ieviest pārmaiņas un būs bez ļauna prāta aiznesis gliemezīti ar nokritušajām lapām pa gaisu. Bet esi drošs – ar gliemezīti viss ir kārtībā un viņš drīz jau būs atslīdējis atpakaļ uz mežmalu. Pakavējies vēl te, mežmalā tagad ir bezvējš.”

„Nē, mīļo vējiņ, to gan nevaru,” sirsnīgi atbildēja ezītis. „Vakarā man ir jābūt atpakaļ mežmalā. Gliemezītis gaidīs un, nezinādams, kur esmu, sāks mani meklēt,” ezītis vēlreiz pateicās vējam un atvadījies devās mājup.

Un kas gan to būtu domājis, ka no vienas vēja pūsmas radīsies vesels stāsts?