Pļavās, ūdeņos, laukos un mežos jau ilgu laiku valdīja miers un saticība, nekādu negadījumu, noziegumu vai pārkāpumu. Tiesnešus dzīvniekiem nevajadzēja, jo kārtību uzraudzīja cienītais un mīlētais inspektors gārnis. Lai gan savējie viņu jokojot dēvēja par ačgārni, tam nebija nekāda sakara ar inspektora darbu. Savus pienākumus viņš veica nevainojami un lietas izsprieda taisnīgi.
Kādu dienu pēc ilgstoša klusuma inspektora ausis sasniedza ziņa par kādu negadījumu, bet varbūt pat noziegumu – vistu kūtī bija pazudušas divas vistas. Pārējās klukstes un citi kaimiņi sacēla lielu traci un notikušajā bez jel kādiem pierādījumiem vainoja lapsu.
Nebija ilgi jāgaida, līdz pie inspektora gārņa atsteidzās pati rudaste. „Tas vairs nav izturams!” sūdzējās lapsa. „Atliek tik kādai vistai nomaldīties, un uzreiz tieku vainota es! Gailis savas kundzes nevar pieskatīt, un atkal es esmu vainīga! Nu kas tā par dzīvi! Pat negantās lapsenes ir iesaukuši manā vārdā, bet kāda, sakiet, man gar viņām ir darīšana?! Turpmāk būšu „labsa”, bet lapsenes lai tiek dēvētas savā otrajā vārdā – par spindzelēm!”
„Labi, lapsiņ, lai notiek pēc tava prāta, bet, ja kādam pārestību nodarīsi, sauksim tevi atkal par lapsu,” izlēma inspektors, nemaz nenojauzdams, kādam jezgu maisam nu bija gals vaļā.
Nē, lapsenēm nekādu iebildumu nebija, bet nepagāja ne pāris dienu, līdz pie inspektora klukstēdamas ieradās vistas – tās pašas, kas iepriekš bija aizmaldījušās prom no sētas, bet pret vakaru atradušās. Gārnis jau nodomāja, ka gaiļa kundzes nāk skaidroties savas pazušanas sakarā, bet nē – vistas bija padzirdējušas par spriedumu lapsas lietā un steidzās dalīties pašas savās bēdās.
„Kādas tiesības ir kaut kādām dzeltenām sēnēm saukties par gailenēm?! Kāds viņām sakars ar gaili?! Mēs esam gaiļa sievas un turpmāk būsim gailenes, bet dzeltenās sēnes lai ņem citu vārdu!” savu lietu klāstīja vistas.
Gārnis par to bija ne pa jokam izbrīnīts, tomēr lēma par labu vistām un pārdēvēja tās visos dokumentos un putnu laulības apliecībās par gailenēm. Bet ar sēnēm tika norunāts, ka tās turpmāk tiks sauktas par zeltcepurēm.
Ritēja laiks, un jau drīz pie gārņa, savus nagus klabinādams, iesoļoja āzis. „Dzīvnieki runā, ka vistām laulības apliecības izlabotas. Ai, gārni, lūdzu, palīdzi arī man! Grūti laiki pienākuši – neviens mani darbā nepieņem, domā, ka es te kāds auša vai jokdaris. Ne es kādu āzēju, ne arī lēkāju pa pļavām kā sienāzis! Kādēļ man ar šādu palamu pa pasauli jāstaigā?! Gribu pāriet sievas vārdā un turpmāk saukties par kazi.”
„Labs ir,” noteica gārnis, un veica nepieciešamos labojumus, bet ar to vēl nebija gana. Pār pļavām, ūdeņiem, laukiem un mežiem pārvilkās tumši lietus mākoņi. Sacēlās vējš, nogranda pērkons un sāka zibināt zibens. Runāt ar gārni bija ieradies negaiss ar lietu.
„Arī man ir savs lūgums,” nodārdēja negaiss. „Jau gadu tūkstošiem strādāju lietus sviedros, lai dzīvajām radībām nestu svaigu gaisu, bet ko saņemu pretī par pateicību? Viņi sauc mani par negaisu! Vai sauli kāds sauc par negaismu un lietu par neūdeni? Šāda netaisnība ilgāk vairs nav paciešama! Zinu, ka tu esi taisnīgs lēmējs. Lūdzu, pārdēvē mani par svaigradi!”
„Man iebildumu nav, bet vai brālim lietum arī ir kas sakāms šajā lietā?” jautāja inspektors.
„Es piekrītu iepriekš teiktajam, bet nāku arī pats ar savu sāpi,” klusi šņukstēdams, iesāka lietus. „Tiklīdz tuvojos zemei, cilvēki izpleš man pretim lietussargus. Lietussargus?! Vai kāds mani ar tiem sargā? Neviens mani nesargā! Sacēluši akmens mājas, tērauda tiltus, un asfalta ceļus, bet man taču sāp! Kā man gribētos piezemēties mīkstā augsnē, purvos un ūdeņos, bet kas tev to dos! Man sāp, bet viņi tik meklē lietussargus,” jau raudādams smagas asaru lāses, žēlojās lietus.
„Neskumsti, draugs! Sauksim tos par lietusspieķiem. Bet vai saulei nav līdzīgu iebildumu par saulessargiem?” domīgi noteica gārnis.
Nē, saulei iebildumu nebija. Tai šķita, ka viss ar saules vārdu saistītais tiek saukts viņai par godu: ne tikai saulessargi un saulesbrilles, bet arī saulespuķes, saulpurenes, saulrozītes, saulkrēsliņi, saulrieteņi un pat sēnes saulsardzenes. Un ar to saulei nebija gana – viņa bez kavēšanās būtu piekritusi, ja saulaini dzeltenās gailenes tiktu pārdēvētas par saulcepurēm, nevis zeltcepurēm, kā iepriekš tika nospriests.
Nē, sēnes inspektors vairs traucēt nevēlējās, bet drīz jau bija jauna lieta lemjama. Pēc bagātīgā lietus visi ceļi un takas bija vai nosēti ar sliekām, un visizmirkušākā un izmisušākā no tām bija aizkļuvusi līdz gārnim pēc palīdzības.
„Ai, gārni, gārni! Es jūtos tik nelaimīga un lieka!” gauži vaimanādama, žēlojās slieka. „Ja es tiktu pie skaistāka vārda, es noteikti justos labāk! Kāpēc mazo punktaino vabolīti mīļi dēvē par mārīti, nevis māru, bet mani nevar saukt par slieciņu? Es arī esmu maza un daru labu darbu – irdinu zemi, lai augu saknēm piekļūtu gaiss. Neesmu jau nekāda čūska, kas būtu pelnījusi nepatīkamu vārdu!” joprojām asaras birdinādama, šņukstēja slieka.
Gārnim arī šeit nebija nekas iebilstams, un šķita, ka inspektora pārraudzītajā zemē beidzot būs iestājies miers, līdz kādu dienu pa pusaizaugušajām dzelzceļa sliedēm gārņa mājvietai lielā ātrumā tuvojās vilciens un, strauji nobremzējis, vēl elsdams dūmus, izsaucās: „Beidzot esmu saticis kādu, kas lemj taisnīgu tiesu! Auto tiesā mani neviens neuzklausa, bet mums, vilcieniem, savas tiesas nav. Turpmāk gribu saukties par superčuku! Kas es par vilcienu! Vai esmu tik vienkāršs, ka mani var uzzīmēt ar vienu rokas vilcienu?! Nē!” dusmu mutuļus laizdams, taurēja vilciens.
„Nē, tam reiz ir jāpieliek punkts!” apņēmās gārnis. „Tas viss ir aizgājis daudz par tālu! Par transporta līdzekļiem lemt es nevaru. Nepietiek ar vietējiem lūgumiem: kas būs, ja pie manis ieradīsies dzīvnieki no tālām zemēm?! Pingvīni sūdzēsies, ka nespēlē pingpongu, ziloņi, ka nav nemaz zili, papagaiļi – nav gaiļi, bet nīlzirgi un valzirgi – zirgi! Nē, tas vienreiz ir jāizbeidz! Vai es kādreiz sūdzos, ka mani sauc par ačgārni? Nē! Mani pazīst pēc maniem darbiem, un es joprojām būtu tas pats putns pat, ja mani sauktu par lakstīgalu!”
No tās dienas pļavu, ūdeņu, lauku un mežu iemītniekiem vārdi vairs netika mainīti. Visi iemācījās sadzīvot ar sevi un savā starpā un dzīvoja laimīgi, jo izrādījās, ka tas nemaz nav tik grūti, un pasaule nemaz nav tik ačgārna, kā izklausās.
